Pēc plāna mēs bijām iecerējuši nakšņot Langbrók Cafe kempingā, bet vējš pūta mugurā, un būtu grēks to neizmantot, tāpēc nolēmām doties nedaudz tālāk, uz mazu pilsētiņu Hvolsvotļuru (par izrunu negalvoju). Kā atceraties, ceļojuma sarežģītākā daļa mums bija beigusies, un tālāk mēs gaidījām gludu asfaltu, pilsētas ar veikaliem, kempingus ar elektrību, normālu ēdienu un vispār patīkamu un nespringtu dzīvi. Vai tas attaisnojās? Šajā dienā, kad mēs nupat kā pametām iekšieni, šķita, ka tā arī būs. Kā vienmēr sanāca, ka mēs ar Andreju esam pārāk naivi, lai gan dzīvei tas ir labi – ja to vērtē reālistiski, tad virzīties uz priekšu ir pagrūti. Kādus pārsteigumus mums sagādāja nākamās dienas, jūs gan uzzināsiet tikai no turpmākajām daļām.
Varavīksne ir pat trīskārša, bet aiz tās – debesis atvērās
Kļuva silti un zaļi, visapkārt ūdenskritumi
Pie paša skaistākā nolēmām piebraukt
Un ne velti, iespaidīgi
Pievērsiet uzmanību priekšplānam
Šie smieklīgie putniņi peldēja šurpu turpu visu laiku, kamēr mēs trināmies ap šļakatām.
Drīz pēc vairoga “vāka beigas” parādījās arī asfalts
Ar vairogu es domāju to pašu, par kuru jau stāstīju, ar brīdinājumiem autovadītājiem.
Apdzīvotas vietas: kempingi ar lielu pakalpojumu sarakstu un restorānu
Mākoņi dzinās pakaļ, bet mēs bēgām saulē
Ar laikapstākļiem šoreiz paveicās kā vēl nekad agrāk: lietus nekādi nevarēja mūs panākt, bet milzīgais plakanais līdzenums ļāva aplūkot mākoņus un negaisa gubas virs visa horizonta, kas spīdēja saules staros un izgāza visas zemes sēras ielejā starp kalniem, kuru mēs pametām pirms stundas.
Aizmugurē tumsa
Pilsētā kempingu knapi atradām, nācās jautāt iestādījumā Gallery Pizza, un mīļa jauniņa islandiete visu mums izstāstīja. Iestādījums, starp citu, piebāzts līdz lūpai, acīmredzot, pilsētā ar 800 cilvēku iedzīvotāju skaitu ar picērijām nav pārāk biezs. Kempings izrādījās galīgi nekāds: cena gandrīz kā pārējiem, bet dušas un karstā ūdens nav. Uzraugs dzīvo atsevišķi, lai kaut ko pajautātu, jāiet pie viņa ciemos. Naudu gan atnākt savākt neaizmirsa. Šī, starp citu, bija viena no divām vietām Īslandē, kur no mums nepieņēma karti. Mežoņi.
Mani pieraksti saka, ka vajadzētu man jums pastāstīt par kempingiem vairāk. Tiesa, ko tieši – nav skaidrs, jo maksas dušas uz gāzes es it kā pieminēju. Draudzīgos un zinošos uzraugus arī. Cenas – no 4 līdz 6 latiem par cilvēku, telts bez maksas. Vienmēr ir aukstais ūdens no krāna, karstais arī ir, ja ir duša. Veļasmašīna un žāvētājs bija tikai Tingvetlirā (nu un Reikjavīkā, manuprāt), šā tā apģērbu izžāvēt varēja vēl Landmannalaugā. Hvangilā varbūt tikai pa kluso izkarināt telpā ar boileri, bet tas ir riskanti, uzraugi nesnauž! Elektrība iekšzemes naktsmītnēs bija visur, izņemot mājiņu pie ezera, bet par 2,5 latiem viena ierīce, tāpēc kaulējieties uzlādēt uzreiz vairākas par to pašu naudu. Vēl kempingos parasti ir tuvējās apkārtnes karte – liela uz durvīm, un atsevišķi par naudu kabatas. Dažreiz – padomi, kur aiziet. Atkritumus lūdz ņemt līdzi, jo kalnos tos nav kur likt, taču gājējiem un riteņbraucējiem tomēr ir miskastes, tiesa, tās vēl jāpameklē. Kempingos vienmēr atradīsies dažas automašīnas, tā kā uzlādēt ierīces, ja ir auto lādētājs, var palūgt vadītājiem. Domāju, neatteiks – tomēr tauta Īslandē saprot tūristusu vajadzības. Vēl caur kempingiem kursē autobusi, diezgan regulāri, un pat nevis vienā virzienā, bet uz dažādām vietām, tā kā evakuācija problēmas nesagādās. Saraksts parasti karājas uz uzraugu būdiņas (kas ir arī infocentrs) ārpusē.
Braukšanas shēma pie uzrauga
Iekārtojušies kempingā, mēs nolēmām nosvinēt izglābšanos no Īslandes mežonīgajiem dziļumiem ar picas ēšanu. Pametām somas un telti (kuru reizi jau rīkojāmies nepiesardzīgi, bet Īslande taču! Sabiedrība bez ļaunuma). Atgriezāmies Pizza Gallery, pasūtījām vienu lielo uz diviem, par kādiem 12 latiem, manuprāt, gandrīz vai dievišķīgi. Ūdens, starp citu, ir bez maksas, ja pasūta ēdienu. Andrejam gan nepaveicās: pica bija ne tikai patiešām asa, ko viņam neizturēt, bet turklāt vēl ar vistu, kas ēdienkartē nebija norādīts. Morāle: veģetāriešiem par tādām lietām labāk vienmēr interesēties tieši.
Kempings slikts, bet toties saulriets labs
Ja jau mēs pametām Īslandes iekšieni, ir vērts par to pateikt vēlreiz. Ar to ainavu varenību, ko mums izstādījis varenais mākslinieks vārdā vulkāniskā aktivitāte, maz kas var sacensties. Tiesa, Arnesā un Geizīrā arī vietām bija tā diezgan transcendentāli. Sākumā bija sajūta, ka katra diena ir krutāka un interesantāka par iepriekšējo, bet aptuveni pie vētras šī tendence pārtrūka, un tās visas kļuva jumtu noraujošas. Šo dienu, tiesa, var nosaukt par pēdējo brīnišķīgi acis priecējošo dienu, bet nekādā ziņā ne par pēdējo spēcīgi atmiņā palikušo. Kāpēc – jūs uzzināsiet no turpmākajām daļām.